Kad krūtis jāpārbauda ar ultrasonogrāfu, kad – ar mamogrāfu, un ar kuru labāk var redzēt, ja kaut kas tiešām nav kārtībā? Kad pielieto sonoelastogrāfiju? Skaidro ”Veselības centra 4” grupas uzņēmumu ”Capital Clinic Riga” un ”Diplomātiskā servisa medicīnas centrs” radioloģe Karīna Panova un ”Veselības centra 4” un ”Baltijas Vēnu klīnikas” radioloģe Sandra Lapuķe.
Vai tad nepietiek ar krūšu iztaustīšanu?!
Diemžēl – ne vienmēr! Tad, kad audzēju var sataustīt, tas jau ir paaudzies, bet sonogrāfijā un mamogrāfijā mēs varam ieraudzīt to, kas citādi nav ne sajūtams, ne sataustāms. Agrīnā stadijā krūts vēzis lielākoties nerada nekādas sūdzības, tādēļ vizuālā diagnostika ļauj atklāt ļaundabīgo audzēju krietni laicīgāk. Tāpēc paļauties uz tausti vien nevajadzētu.
Kuru metodi izvēlēties?
Visvairāk piemērotā izmeklēšanas metode atkarīga no tava vecuma, krūšu blīvuma un individuāliem faktoriem. Līdz 40 gadu vecumam, kad krūtis ir blīvākas, tvirtākas, parasti iesaka veikt ultrasonogrāfiju, savukārt pēc 40 tās kļūst mīkstākas un labāk caurskatāmas mamogrāfijā. Līdz četrdesmit gadiem mamogrāfiju parasti nozīmē tikai tad, ja sonogrāfijā saskatīts kas aizdomīgs.
Tomēr fizioloģisku īpatnību dēļ krūtis mēdz būt blīvas arī sievietēm virs 40, pat 50 gadiem, un dažreiz tādas tās padara hormonu aizstājējterapija. Šajā vecumā jau veic mamogrāfiju, bet augsts blīvums apgrūtina rezultātu interpretāciju, tāpēc – vajadzēs arī ultrasonogrāfiju.
Neatkarīgi no vecuma ultrasonogrāfiju nozīmē arī grūtniecības laikā, jo mamogrāfijā tomēr ir neliels radioaktīvais starojums. Arī krūšu implantu izvērtēšanai priekšroka dodama ultrasonogrāfijai.
Kā ar valsts apmaksātajām skrīninga programmām?
Valsts apmaksātā krūts vēža skrīninga programma paredz tikai mamogrāfiju un – tikai no 50 līdz 69 gadu vecumam, jo tieši tad, menopauzes periodā, kad piedzīvojam hormonālas svārstības, vēzis visbiežāk mēdz aktivizēties. Tomēr tas var parādīties gan pirms 50, gan pēc 69, kad vēstuli ar aicinājumu ierasties uz valsts apmaksāto pārbaudi savā pastkastē nesaņem. Tāpēc mamogrāfija reizi divos gados ieteicama jau no 40 gadu vecuma. Atšķirībā no ultrasonogrāfijas mamogrāfija ir tas pats rentgens, tikai ne plaušām vai kauliem, bet krūtīm. Bailēs no radioaktīvā starojuma daudzas no izmeklējuma atsakās. Bet starojums ir neliels, un jāizvērtē ieguvumi un riski. Mamogrāfija tomēr ļauj atklāt agrīnu vēzi un glābt dzīvību.
Kas labāk parāda audzēju?
Ir nianses, ko labāk redz ultrasonogrāfijā, un citas, kas labāk saskatāmas mamogrāfijā. Visbiežāk krūts vēzi labi redz abos izmeklējumos, bet ir retāks audzēja paveids, kuram ierastā bumbuļa vietā raksturīgi sīki kaļķīši – mikrokalcināti, kas ir mazāki par vienu milimetru un krūtī izskatās kā pūderis. Lūk, to pamatā var saskatīt tikai mamogrāfijā. Pat ja pēc mamogrāfijas datiem ir zināms vēža skartais reģions un krūts tajā vietā ir cietāka, sonogrāfijā mikrokalcinātus ne vienmēr var ieraudzīt. Tādā gadījumā rekomendē stereotakses biopsiju mamogrāfijas kontrolē.
No kāda vecuma?
Varbūtība, ka krūts vēzis attīstīsies ātrāk par 35 gadiem, ir mazāka par pieciem procentiem, bet – ir. Daļa ārstu uzskata, ka pietiek ar skrīningu no 50 gadiem, bet, manuprāt, reizi pusotrā, divos gados krūšu sonogrāfiju vajadzētu jau no 25 gadiem. Vadlīnijās teikts, ka no 20 gadu vecuma reizi trijos gados krūtis palpē ģimenes ārsts vai ginekologs, un viņš aizdomu gadījumā arī nosūta uz izmeklējumiem. Taču praksē redzu, ka biežāk radioloģiski izmeklējumi ir pacientu iniciatīva.
Sonoelastogrāfija aizdomīgu veidojumu pārbaudei
Skaidro dr. Sandra Lapuķe: ”Agrāk, ja krūtīs bija aizdomīgs bumbulis, visiem nozīmēja biopsiju, lai pārbaudītu, vai tas nav vēzis. Jaunākajās ultrasonogrāfijas iekārtās iestrādātā sonoelastogrāfijas programma ļauj uzreiz atsijāt labdabīgus veidojumus no ļaundabīgiem un izvairīties no liekas biopsijas.
Izmeklējums notiek tieši tāpat kā ultrasonogrāfijā – paciente atšķirību nejūt. Ja parastajā sonogrāfijā redzu ko neskaidru, automātiski pievienoju sonoelastogrāfiju, taču tā izmantojama tikai tad, ja ir kāds veidojums. Analizēšanai tiek izmantota gan krāsu kodēšana, gan noteikta veidojuma elasticitāte, blīvums. Jo veidojums ir cietāks un neelastīgāks, jo lielāka varbūtība, ka tas ir ļaundabīgs.
Uz sonoelastogrāfiju var pierakstīties arī kā uz atsevišķu izmeklējumu, bet vienmēr pārbaudu arī ar parasto ultrasonogrāfu. Ja nav sūdzību, ja nekādu patoloģiju neatrodu, tad profilaktiski vien sonoelastogrāfija nav vajadzīga.”
Lasiet portālā santa.lv 2022. gada 25. maija publikācijā